Izstāstīšu jums kādu gadījumu, par kuru man kādu laiku atpakaļ pastāstīja ģimenes draugi. Šis stāsts man lika pamatīgi aizdomāties, un neliegšos, cītīgāk pārdomāt arī manus audzināšanas principus un uzcītību.
Stāsts ir par kādu ģimeni no Dobeles, kura vasarās ļoti daudz ceļo pa Latviju. Stāsts būs tiešā runā, jo šī stāsta autors ir arī dēla tētis.
“Kad mans dēls bija apmēram septiņus gadus vecs, mēs ar ģimeni braucām uz Liepāju. Visa ģimene braucām ar auto pa šoseju. Mēs apstājāmies pie degvielas uzpildes stacijas stacijas, nopirkām saldējumu u.c. produktus un visiem bija ļoti jautri – vasara, siltums, saldējumu, sieva, dēls, prieks … Mēs atkal devāmies ceļā!
Tad kādā brīdī mans dēls atvēra auto logu un iemeta iesaiņojumu. Automašīnas ātrums bija neliels, aiz manis neviens auto nebrauca un man bija iespēja ļoti ātri noreaģēt, apturēt auto un novietot automašīnu ceļa malā.
Es, nesakot ne vārda, izkāpu ārā no automašīnas, atvēru auto bagāžnieku, kur man bija divi pāri darba cimdu (strādāju kokapstrādes uzņēmumā). Es iztukšoju divus no plastmasas maisiņiem, paņēmu abus cimdu pārus. Tad es palūdzu dēlu izkāpt no auto un iet kopā ar mani savākt visus atkritumus, kas bija ceļa malā.
Ieslēdzās mana dēla lepnums, arī mana sieva mēģināja aizbildināties un teica, lai nomierinos (lai arī es biju mierīgs un balsi neviena brīdī nepacēlu) … Sieva tika nosūtīta uz auto, lai klausās mūziku.
Bet dēlam paskaidroju, ka, kamēr viņš man neatnesīs pilnu atkritumu maisu, mēs tālāk nekur nebrauksim, un attiecīga nebūs arī visi pārējie “labumi”, kuriem bija jānotiek un tika solīti šī brauciena laikā. Dēls sākumā ļoti raudāja un ar asarām acīs teica, ka to nedarīs. Tomēr pēc laika, arvien raudādams, devās vākt atkritumus, bet es viņam sekoju… Paņēmu savu pāru cimdus un savu maisiņu…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
